Projekta “Ceļš uz mājām” Eiropas posms ir noslēdzies.
Pēc 40 dienu ceļošanas un nobrauktiem 13 908 kilometriem, mēs - projekta “Ceļš uz mājām” komanda esam atgriezušies mājās - Latvijā. Šī brauciena laikā cauri Eiropas kontinentam esam pabijuši Vācijā, Holandē, Beļģijā, Francijā, Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā, Portugālē, Andorā, Šveicē, Čehijā, Polijā un Lietuvā.
Kā jau vairākkārt iepriekšējos rakstos esam uzsvēruši, mūsu projektam “Ceļš uz mājām” ir vairāki izaicinājumi, kurus piepildīt centāmies visā mūsu brauciena laikā. Mēs vērojām un salīdzinājām to, kādi ir cilvēki Latvijā un citās Eiropas valstīs, mēs, protams, vērtējām dzīves līmeni, dārdzību un dzīves kvalitāti. Mēs tikāmies ar mūsu tautiešiem, kuri pašreiz dzīvo ārpus Latvijas un centāmies noskaidrot, vai viņi ir laimīgi. Mēs pārliecinājāmies uz savas ādas par vairākām jau bieži dzirdētām vērtīgām atziņām un guvām arī neskaitāmas jaunas atziņas.
6. jūnija vakarā, šķērsojot Lietuvas – Latvijas robežu un iebraucot Lavijā, mūsos visos absolūti skaidri un nepārprotami izkristalizējās atziņa, ka nekur nav tik labi kā mājās. Varam droši apgalvot, ka Latvija acīmredzami nebūt nav pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Tas, mūsuprāt, ir pilnīgi maldīgs priekšstats, kurš mūsu cilvēkiem tiek ilgstoši kodēts, nemitīgi tiražējot negatīvu informāciju dažādos masu medijos. Varbūt, ka pēc kaut kādiem statistikas rādītājiem vai salīdzinošiem lielumiem uz vienu vai uz visiem iedzīvotājiem, daži Latvijas rādītāji arī ir zemāki nekā citām Eiropas valstīm, taču ir vispārzināms teiciens: “Ir meli, ir lieli meli un ir statistika”. Latvijā cilvēkiem ir salīdzinoši zemāki ienākumi, bet arī izdevumi, ticiet mums, noteikti ir mazāki. Piemēram, lai paēstu pusdienas vienkāršā ceļmalas ēstuvē, Eiropā bez 15 - 20 eiro nav ko darīt. Tajā pašā laikā mūsu lauku krodziņos tas izmaksātu 2-5 Ls kā nu kurā vietā. Degviela Eiropā tagad maksā vidēji 1,57 – 1,60 eiro par litru (apmēram 1,10Ls). Ja salīdzinām produktu un apkalpošanas kvalitāti, tad Latvija Eiropā varētu būt vienā no vadošajām valstīm. Piemēram, Francijā vai Spānijā pa dienu sakarīgi paēst vispār nav iespējams, jo no plkst.14.00 līdz 19.00 viss ir ciet. Ko viņi šajā laikā dara, mums tā arī nekļuva skaidrs. Svaigi spiestās sulas, kas mums ir absolūti pierasta lieta, Eiropā bija pieejamas tikai atsevišķās valstīs diezgan augsta līmeņa restorānos un arī tad tikai apelsīnu sula.
Vispār jāsaka, ka Eiropā cilvēki ēd diezgan neveselīgi, vērojama liela amerikāņu “fast food” ieteme – frī kartupeļi, kečupi, mikroviļņu krāsnīs sildīti ēdieni u.t.t. Šī tendence un pasīvais dzīves veids ir atstājis iespaidu arī uz Eiropas iedzīvotāju ārējo izskatu. Ielās ir vērojami daudzi cilvēki (īpaši jaunieši) ar lieko svaru un vāju muskulatūru. Pie mums Latvijā , mūsuprāt, cilvēki daudz rūpīgāk seko savam ārējam izskatam. Turklāt arī dzīve mūs piespiež “būt formā”. Labā ziņa Latvijas daiļajam dzimumam ir sekojoša: visā brauciena laikā neredzējām nevienu tādu sievieti, uz kuru gribētos atskatīties. Top pilnīgi skaidrs, kāpēc tie ārzemnieki šeit Latvijā uzvedas kā būtu norāvušies no ķēdes. Viņi vienkārši ir abstulbuši no Latvijas sieviešu skaistuma, seksapīla un elegances.
Valsts, par kuru mēs droši varētu teikt, ka šeit Latvjai būtu ko pamācīties - bija Šveice. Tā var droši lepoties ne vien ar savu pasakaino dabu, bet arī ar ļoti laipnajiem un atsaucīgajiem cilvēkiem. Lai gan Šveice ir viena no vispārtikušākajām valstīm pasaulē, tās cilvēkos nav jūtama nedz augstprātība, nedz iedomība.
Praktiski visi mūsu ceļā satiktie cilvēki runāja vairākās svešvalodās, apkalpošanas kultūra un spēja pakalpot citiem Šveicē ir visaugstākajā līmenī.
Šīs zemes cilvēkos ir jūtama dziļa gudrība kā izmantot savas valsts ģeogrāfisko stāvokli, kā saglabāt neitralitāti un tajā pašā laikā panākt to, ka daudzi starptautiski procesi notiek tieši Šveicē (Šveicē atrodas ANO Eiropas mītne, Sarkanā Krusta mītne, notiek Davosas forums u.c.). Šveice vairāk kā 300 gadus nav iesaistījusies nekādos militāros konfliktos un spējusi saglabāt savu neatkarību. Šveicieši ir savas valsts patrioti un daudzu māju pagalmos plīvo Šveices karogi, kurus papildina uzraksts “Liberte et Patria”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “Brīvību tēvzemei”. Ja mēs Latvijā spētu izmanto tās priekšrocības, ko mums dod mūsu valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, ja mūsu politiķi spētu atrast kopīgu valodu ar tuvākajām kaimiņvalstīm, ja Latvijā jaunieši vairāk mācītos svešvalodas, tai skaitā krievu valodu, tad tādu dzīves līmeni, kādu mēs varējām vērot Šveicē, Latvija varētu sasniegt ātrāk. Mēs būsim zaudētāji, ja visu laiku atskatīsimies pagātnē un glabāsim aizvainojumu par vēsturiskajām pārestībām.
Pozitīvu pieredzi guvām arī Spānijā, vērojot spāņu uzticību ģimenes tradīcijām, cieņu pret vecāko paaudzi un rūpes par bērniem. Francija patīkami pārsteidza ar kultūras un vēstures pieminekļu sakoptību un iespēju jaunākajai paaudzei, studentiem un skolniekiem tos apmeklēt bez maksas. Angļi bija vienmēr pieklājīgi un precīzi, savukārt, portugāļi – atvērti un draudzīgi. Īrija un īri mums atgādināja Latviju. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi latvieši tur atrod otrās mājās.
Ja runājam par mūsu brauciena laikā satiktajiem tautiešiem, tad tos varētu iedalīt divās grupās – vieni, kas Latviju pametuši 2. pasaules kara laikā vai īsi pēc tā un otri, kas no Latvijas aizbraukuši pēdējos gados labākas dzīves meklējumos. Tie pirmie par Latviju runā ar zināmu nostaļģiju un viņu acīs vērojamas asaras, caur kurām var sajust, ka šie cilvēki vairs nekad Latvijā neatgriezīsies. Tas ir arī saprotams, jo viņi savu mūžu ir nodzīvojuši citās zemēs un tagad vecumdienās nav nedz spēka, nedz iespēju pārcelties uz dzīvi Latvijā, kur, godīgi sakot, neviens viņus arī īpaši negaida. Kas attiecas uz otro grupu – cilvēkiem, kas Latviju ir pametuši pēdējos gados, lielākā daļa no mums satiktajiem teica, ka viņi nepaliktu ārzemēs ne dienu ilgāk, ja vien Latvijā būtu iespēja nopelnīt kaut tuvu tam naudas daudzumam, ko viņi saņem par savu darbu, strādājot ārzemēs. Viņi rūpīgi seko procesiem Latvijā, kritizē valdību, bet tajā pašā laikā šos cilvēkus Latvija nav pazaudējusi. Mums radās iespaids, ka lielākā daļa no viņiem noteikti atgriezīsies Latvijā un tā pieredze ko viņi gūs, dzīvojot un strādājot ārzemēs, nāks par labu gan viņiem, gan valstij kopumā. Ja runā par to, vai mūsu tautieši ārzemēs jūtas laimīgi, tad varam teikt, ka laimes sajūtai nav nekāda sakara ne ar naudas daudzumu, ne ar to, kur konkrētā brīdī cilvēks atrodas. Mēs satikām cilvēkus, kuru acis mirdzēja un kuri priecājās par dzīvi pat 82 gadu vecumā, un satikām arī gados jaunus cilvēkus, kuri bija nikni uz visu pasauli un savās likstās vainoja visus, izņemot sevi. Tiekšanās pēc laimes, tāpat kā tiekšanās pēc mājām, ir katrā no mums, un mēs novēlam ikkatram pēc iespējas ātrāk atrast pašam savu ceļu uz mājām un būt laimīgiem.
Izmantojot iespēju, mēs vēlreiz pateicamies mūsu atbalstītājiem, ar kuru palīdzību mums izdevās īstenot projekta “Ceļš uz mājām” pirmo daļu – braucienu pa Eiropu. Paldies a/s “ Latvijas Krājbanka”, lidostai “Rīga”, sia “TUV Auteko Latvija”, vas “LGS”, vas
“LDz Cargo”.
Paldies mūsu sadarbības partneriem: Īpašo uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam, Latvijas automobiļu federācijai, tūrisma kompānijai “Jēkaba aģentūra”, Latvijas neatkarīgajai televīzijai un, protams, Latvijas avīzei.
Atgādināsim, ka projekta “Ceļš uz mājām” sākotnējā iecere bija pabūt piecos gados piecos kontinentos, jo reizēm kā Sprīdītim vajag doties plašajā pasaulē, lai saprastu, ka vislabāk ir mājās. Ja Dievs dos, cerēsim, ka mums izdosies arī turpmāk paveikt to, ko esam iecerējuši.
