Dienasgrāmata
“Ceļš uz mājām” dienasgrāmata - 31. maijs – 4. jūnijs

Ir trešdiena, 4. jūnija vakars un pēc nelielas pastaigas pa skaisto Prāgas vecpilsētu es sēžu viesnīcas numurā pie neliela galdiņa un mazliet malkojot konjaku,  rakstu šo kārtējo dienasgrāmatu.

Kopš pagājušās piektdienas mēs, “Ceļš uz mājām” komanda - Juris, Jānis un Guntars esam pabijuši Šveicē, Vācijā un šodien pēcpusdienā atbraucām uz Prāgu.

    Bet nu par visu pēc kārtas. Pagājušo piektdien, kad bijām nokļuvuši Ženēvā, nolēmām trīs dienas paceļot pa Šveici. Trijās dienās apskatīt Šveici, protams, nav iespējams, bet mēs ļoti vēlējāmies gūt kādus iespaidus no šīs ļoti īpašās valsts, kuras salīdzinoši nelielajā teritorijā (44 000 km2) ir koncentrēts tik daudz kā skaista.

     Ceļā no Ženēvas, izmetot loku ap Ženēvas ezeru, kas ir lielākais ezers Eiropā, mēs aizbraucām uz Les Diablerets, no kurienes ar gondolu pacēlāmies uz 3200 metru augsto ledāju. No šīs vietas paveras elpu aizraujošs skats uz augstākajām Alpu virsotnēm. Ja lejā bija +20 grādi, tad augšā virsotnē vairs tikai kādi +3, visapkārt sniegs un pūta diezgan dzestrs vējš. Šī vieta vēl ir īpaša ar to, ka kādreizējais F-1 īpašnieks Eklstons šeit ir izveidojis pasaulē augstāko rodeļu trasi un skaistu restorānu no kura pa logu var vērot Alpus. Rodeļu trasi mēs, protams, izmēģinājām un jāsaka, ka ātrums, ar kuru pa to var braukt ir diezgan iespaidīgs.

 

     No Les Diablerets mēs devāmies uz daudziem labi zināmu un ļoti iecienītu kalnu slēpošanas kūrortu Šamonī, kas atrodas Alpu Francijas pusē, un no turienes paveras skaists skats uz Monblānu.

     Pēc tam mūsu ceļš veda Zermatu, kur mēs centāmies apskatīt Matterhornu, kas ir viena no iespaidīgākajām Šveices alpu virsotnēm (4477m). Diemžēl gan Monblānu, gan Matterhornu mēs varējām apskatīt tikai uz nopirktajām atklātnēm, jo visa mūsu Šveices ceļojuma laikā pārsvarā lija lietus un visas augstākās virsotnes bija ietītas biezos mākoņos. Tā nu mēs, nobraucot vairāk kā 700 kilometrus pa Šveices kalnu ceļiem un celiņiem, apskatot daudzas mazākas un lielākas pilsētas, jūnija vakarā iebraucām Vācijas pierobežas pilsētā Freiburgā, kur mums bija paredzēta tikšanās ar Vācijas “Daugavas vanagu” organizācijas pārstāvjiem.           

     Vēl nedaudz pakavējoties atmiņās par Šveici, mēs gribētu teikt, ka šī valsts var lepoties ne tikai ar savu pasakaino dabu, bet arī ar ļoti laipnajiem un atsaucīgajiem cilvēkiem. Lai gan Šveice ir viena no vispārtikušākajām valstīm pasaulē, tās cilvēkos nav jūtama nedz augstprātība, nedz iedomība. Praktiski visi mūsu ceļā satiktie ļaudis runāja angliski un servisa līmenis šajā valstī patiešām ir lielisks. Ja jau mums Latvijā visu laiku patīk sevi ar kādu salīdzināt, tad Šveice nu varētu būt tā valsts, kurai mēs varētu censties līdzināties. Šīs zemes cilvēkos ir jūtama dziļa gudrība kā izmantot savas valsts ģeogrāfisko stāvokli, kā panākt to, ka daudzi starptautiski procesi notiek tieši Šveicē (ANO Eiropas mītne, „Sarkanā krusta mītne”, u.c.) un tajā pašā laikā, jau vairāk kā 300 gadus mācēt saglabāt savu neatkarību un neiesaistīties nekādos militāros konfliktos. Šveicieši ir savas valsts patrioti un daudzu māju pagalmos ir vērojami plīvojam Šveices karogi, kurus papildina uzraksts “Liberte et Patria” - “ Brīvību Tēvzemei”.

 

     Kā jau minējām iepriekš, no Šveices mēs aizbraucām uz Freiburgu, kur mums izdevās satikties ar Vācijas “Daugavas vanagu” organizācijas pārstāvi - sirmu vīru, kurš teica, lai mēs viņu saucam vienkārši par Leonu. Jāsaka, ka “Daugavas vanagi” Vācijā tik tiešām ir spējuši izveidot vietu, kur cilvēki var justies kā Latvijā. “Bērzaine” - tāds ir šīs vietas nosaukums atrodas Freiburgas piepilsētā un sajūta šeit ir kā Latvijas laukos. Vairākus hektārus lielajā īpašumā ir pļavas, mežs, bērzu aleja, kuru stādījuši dažādi ievērojami latvieši un visapkārt zied liepas.

   Šeit uzbūvētas arī vairākas mājas, kurās dzīvo gan organizācijas biedri, gan laipni tiek uzņemti ciemos atbraukušie tautieši. Bet daļa no tām tiek izīrētas peļņas gūšanas nolūkā. Pašā “Bērzaines” vidū ir izveidots memoriāls, kura centrā uzstādīts liels akmens ar tajā iekaltu uzrakstu - „Mēs pateicamies tiem, kas savas dzīvības atdevuši par Latvijas brīvību”.

    Vairāk kā divas stundas, kuras mēs pavadījām “Bērzainē”, pagāja nemanot, jo saruna ar sirmo vīru Leonu un pastaiga pa “Bērziani” mums palīdzēja sajust tās vērtības, kas veido dzīves jēgu Leonam un viņam domubiedriem. Brīva un neatkarīga Latvija ir tas par ko šie vīri gadiem ilgi ir sapņojuši un cīnījušies. Nu šis sapnis ir piepildījies, bet tas jau ir cits stāsts.

 

    Pēc Freiburgas mēs devāmies uz citu Vācijas pilsētu Bambergu, kur mēs satikāmies ar “Land Rover” dīleri Vācijā - Floriānu Fābera kungu, kurš mums visādi bija centies palīdzēt saistībā ar Jura un Jāņa automašīnas remontu. Viņš apsolīja pārrunāt mūsu gadījumu ar “Land Rover” vadību, lai šādas un līdzīgas situācijas nākotnē neatkārtotos. Ņemot vērā to, ka mūsu projekta “Ceļš uz mājām” tālākie posmi ir iecerēti gan Āzijā, gan Āfrikā un arī citos kontinentos, mēs vēlamies būt puslīdz droši, ka “Land Rover” mūs neatstās likteņa varā gadījumā, ja būs nepieciešama kāda tehniska palīdzība. Fābera kungs arī solīja palīdzēt atrisināt jautājumu par izmaksu atlīdzināšanu, kas mums radās gan īrējot citu automašīnu, gan divas nedēļas dzīvojot viesnīcā un gaidot kad auto beidzot tiks saremontēts.

 

     No Bambergas nobraucot 350 kilometrus, mēs šovakar, 4. jūnijā atbraucām uz Prāgu, no kurienes rīt dosimies uz Varšavu, bet jau parīt 6. jūnijā plānojam atgriezties mājās. Pēc gandrīz 40 dienu ilgas ceļošanas mēs patiesi spējam novērtēt, ko mūsu dzīvē nozīmē mājas. Diemžēl tā tas dzīvē ir, ka bieži vien mēs spējam apzināties patiesās vērtības tikai tad, kad esam tās pazaudējuši. Arī mēs, varētu teikt, šīs 40 dienas bijām pazaudējuši savas mājas. Mēs katru nakti pavadījām citā vietā un jau vairāk kā mēnesi mūsu dzīve ir viens vienīgs ceļojums. Tieši šī pieredze mums ļauj novērtēt to, kas mums ir palicis Latvijā – ģimenes, draugi, dažādas mīļas un pierastas lietas .