Šodien, 30. maijā ir noticis brīnums – Juris un Jānis beidzot dabūja no Bordo “Land Rover” servisā saremontētu automašīnu un par godu šim notikumam mēroja attālumu līdz Ženēvai, kas ir vairāk kā 900 kilometri. Atgādināsim, ka automašīna remontā Bordo atradās kopš 12. maija, proti - 19 dienas.
Jāsaka, ka visas šīs dienas kopš 28. maija mēs pārsvarā braucam, veicot aptuveni 600 kilometrus katru dienu. No Alakantes Spānijā esam atkļuvuši līdz Ženēvai Šveicē. Pa ceļam bijām iebraukuši Andorā, kas ir labi zināms kalnu slēpošanas kūrorts un beznodokļu zona. Andora ir neatkarīga Francijas autonomija ar savu robežu un citām ekstrām. Jāsaka, ka braukt pa Andoru ir pagrūti, jo ir samērā daudz sastrēgumu un vietām ieliņas ir vēl šaurākas nekā Gibraltārā. Gar ielu malām ir veikals pie veikala, kuros tad pārsvarā francūži un spāņi vairumā iepērkas. Izbraucot Andoras kalnus vietām kalnu virsotnēs un nogāzēs redzējām sniegu. Kāds zināja teikt, ka augstākā Andoras kalna virsotne pārsniedz 3700 metrus.
Andorā mūsu ceļi atkal sadalījās, jo Juris un Jānis devās uz Bordo, kur viņus gaidīja saremontētā automašīna, bet Guntars devās tālāk Lionas virzienā apmeklējot tādas pilsētas kā Salsu, Bezjē, Monpeljē, Nimu, līdz 30. maija pēcpusdienā iebrauca Ženēvā, kur sagaidīja Juri un Jāni. Pēc garā ceļa nolēmām palikt viesnīcā Ženēvas ezera krastā, jo nebija ne laika, ne spēka ko īpaši meklēt. Šveicē, protams, uzreiz ir jūtama cenu atšķirība – proti viss ir nedaudz dārgāks kā citās mūsu apmeklētajās Eiropas valstīs. Jau uzreiz, šķērsojot Francijas – Šveices robežu no mums noplēsa 30 eiro nodevu par mašīnu, lai drīkstētu braukt pa Šveices ceļiem. Ja citur Eiropā viesnīcas numurs uz nakti mums izmaksāja vidēji no 60 līdz 100 eiro, tad Šveicē Ženēvas ezera krastā tas maksā 220 eiro. Padārgi, bet kā mēs noskaidrojām, tad viesnīcās ap Ženēvas ezeru cenas ir aptuveni līdzīgas.
Saistībā ar automašīnas remontu, kas mūsu ceļojumu iekavēja par nedēļu mēs nolēmām, ka turpmākais maršruts būs jāsaīsina, jo mums ir svarīgi atgriezties Latvijā vēlākais līdz 10. jūnijam. Esam spiesti atteikties no Itālijas, Grieķijas un visas bijušās Dienvidslāvijas apmeklējuma. Tālāk mūsu ceļš uz mājām visticamāk vedīs cauri Šveicei, Austrijai, Vācijai, Čehijai, Polijai un Lietuvai. Pa ceļam esam iecerējuši satikt vēl vairākus tautiešus, kuri šajā Eiropas pusē ir sastopami vairāk nekā Portugālē, Spānijā un Francijā.
Neviens no mums līdz šim nebija ceļojis vairāk kā mēnesi no vietas un jāsaka, ka gūto iespaidu ir tik daudz, ka tie sāk jukt un pārklāties. Ja piezvanam uz Latviju draugiem vai paziņām un vaicājam tradicionālo jautājumu: “Kas jauns?”, tad atbilde pārsvarā arī ir tradicionāla: “Nu nekas tāds”. Mums tajā pašā laikā jaunumi ir nepārtraukti un mēs varam viennozīmīgi apgalvot, ka šādi ceļojot laiks rit savādāk. Ja mēģinātu salīdzināt, tad viens šāda ceļojuma mēnesis varētu būt līdzvērtīgs kādiem 3-4 mēnešiem kādus mēs pavadām dzīvojot ikdienišķu dzīvi. Mēs nezinām vai tas ir labi vai slikti, bet tas ir fakts. Arī nakšņošana katru nakti citā vietā dod iespēju novērtēt ko nozīmē mājas ar visām no šī jēdziena izrietošajām pozitīvajām sajūtām. Šeit mēs īpaši apzināmies to, cik labi, ka ir kāds, kas Tevi gaida mājās un, ka ir kāda vieta uz pasaules, kurai Tu esi piederīgs.
