Laika posms no 25. līdz 27. maijam ir pagājis ļoti dinamiski, gan nobraukto attālumu, gan gūto iespaidu ziņā. 25. maija rīts sākās diezgan bēdīgi, jo pēc 4 nedēļu kopā būšanas ,uz Latviju aizlidoja Sandra un līdz ar to atlikušo ceļu uz mājām mēs turpinām trijatā - Juris, Jānis un Guntars. Pēc tam, kad Guntars Lisabonas lidostā bija pavadījis Sandru, viņš devās uz Tarifu (attālums 700km), kur 25. maija vakarā bija norunāta tikšanās ar Juri un Jāni. Ja sekojiet līdzi mūsu dienasgrāmatās aprakstītajiem notikumiem, tad droši vien ievērojāt, ka Juris un Jānis vairāk kā nedēļu aizkavējās Bordo saistībā ar viņu mašīnas remontu. Cita starpā vēlreiz uzsvērsim, ka viņu māšina vēl joprojām nav saremontēta un viņi savu ceļu turpina ar īrētu auto. Francūži sola, ka līdz šai ceturtdienai vai piektdienai (29. 30. maijs) auto būs kārtībā un mēs atiecīgi plānojam savu maršrutu tā ,lai vēlākais līdz piektdienai, mēs nokļutu Bordo.

    Kopš pagājušās piektdienas (23. maija) Juris un Jānis ir nobrauuši vairāk kā 2500km un pašreiz ,kad tiek rakstīta šī dienasgrāmata ,mēs visi trīs esam viesnīcā pilsētā ar nosaukumu Alicante, kas atrodas Vidusjūras Spānijas piekrastē posmā starp Granadu un Andoru. Kopš 25. maija esam mērojuši ceļu no Lisabonas caur Seviļu uz Tarifu, no turienes devāmies uz Gibraltāru, tālāk uz Rondu, Malagu, Granadu un rīt plānojam aizbraukt līdz Andorai. Kā jau minēts iepriekš ,nobraukti ir lieli attālumi un gūti bagātīgi iespaidi. Īpaši pieminēšanas vērta, protams, ir Gibraltāra klints, kas ir Lielbritānijas teritorija. No šīs klints tiek kontrolēts Gibraltāra jūras šaurums, kas savieno Atlantijas okeānu ar Vidusjūru un šis ir viens no visnozīmīgākajiem kuģu ceļiem pasaulē. Šis fakts ir bijis par iemeslu arī daudzajiem starpvalstu konfliktiem dažādos vēstures periodos, jo daudzas valstis ir vēlējušās kontrolēt šo klinti un, attiecīgi, arī Gibraltāra jūras šaurumu. Tur vēl tagad ir vērojami lielgabali, no kuriem vajadzības gadījumā varēja apšaudīt garām peldošos kuģus. Gibraltārā viss ir ļoti saspiests un šaurs. Braukšana pa Gibraltāra kalnainajām ieliņām prasa zināmu meistarību. Vismaz pusei no visām ielu malās novietotajām automašīnām bija noskrāpēti sāni vai bamperi. Bieži vien attālums starp ielu malās novietotajām vai pretim braucošajām mašīnām ir daži centimetri.

   Ja runā par šajās dienās redzētajām pilsētām, tad gribētos pieminēt Tarifu, kuru varētu saukt par vēju pilsētu . Tās apkaimē ir skaistas pludmales, ko iecienījuši dažāda veida sērfotāji. Visā reģionā ap Tarifu ir uzstādīti tūkstošiem vēja ģeneratori, kas ir izvietoti milzīgās teritorijās uz kalniem un pakalniem.

    Ievērības cienīga ir arī Ronda, kas ir uz klintīm izvietota pilsēta un kurai pa vidu atrodas vairāk kā 100 metrus dziļa aiza. Abas pilsētas daļas savieno 18. gadsimtā būvēts tilts, kura konstrukcija tam laikam ir bijusi unikāla.

   60 kilometru attālumā no Rondas, atrodas viens no Andalūzijas dabas brīnumiem Garganta del Chorro jeb Straumes rīkle. Tā ir 180 metrus dziļa, vietām tikai 10m šaura aiza, ko upe izgrauzusi kaļķakmenī. Šo vietu mums ieteica apmeklēt Evija no Jēkaba aģentūras Rīgā un liels viņai par to paldies, jo nekādās kartēs vai tūristu ceļvežos tā nefigurē. Kad pēc nedaudz apgrūtinātas meklēšanas mēs līdz šai aizai nokļuvām, sapratām, kāds varētu būt iemesls šī dabas brīnuma neiekļaušanai tūristu maršrutos. Lai nokļūtu līdz aizai ir nepieciešams alpīnistu inventārs un zināmas kalnos kāpšanas iemaņas, jo uz aizu ved kādreiz cilvēku izveidota kalnu taka, kas vietām sastāv no gar klints malu izveidotām laipām, kuras ik pa gabaliņam ir sabrukušas. Tāpēc, laikam, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, kas varērtu rasties cilvēku pārgalvības rezultātā, šī vieta netiek reklamēta.

    Tajā pat laikā, uz vietas var noīrēt alpīnistu inventāru un iziet nelielu apmācību lai pa šo kalnu taku varētu doties uz aizu. Šāds pasākums aizņemtu veselu dienu un, diemžēl, tas nesakrita ar mūsu plāniem, jo šajās dienas mums ir jāveic diezgan lieli attālumi – jāapskata Andora un vēlākais līdz piektdienas 17.00 jānokļust Bordo, kur cerams, līdz šim laikam beidzot būs saremontēta Jura un Jāņa automašīna.

   Ja runā par mūsu komandas emocionālo stāvokli, tas paldies Dievam ir pozitīvs. Pa visu šo laiku nav bijuši nekādi konflikti un mēs visi raugāmies uz dzīvi pozitīvi un esam labā garstāvoklī. Diena mums sākas pēc 8.00 un beidzas starp 24.00 un 01.00. Vakaros pārsvarā esam diezgan noguruši tā, ka ne uz kādām izpriecām prāts nenesas. Vakaros plānojam nākamās dienas maršrutu, mazgājam veļu, rakstam dienasgrāmatas, nodarbojamies ar foto un video materiāliem. Ik pa brīdim uznāk skumjas pēc mājām, jo pēc nobrauktajiem vairāk kā 9000 kilometriem šī atziņa, ka nekur nav tik labi kā mājās tikai pastiprinās. Sekojam arī tam, kas notiek Dzimtenē un palasot, piemēram, LETAS ziņas nedaudz skujmi paliek par to, cik daudz negatīvā ir pie mums Latvijā. KNABS atkal kaut ko arestejēs, ”Jaunais Laiks” kā vienmēr ar kaut ko neapmierināts, Rīgas domēs gaidāmas kārtējās pārmaiņas, u.t.t. Rodas iespaids, ka pie mums Latvijā drīz vairs nebūs cilvēku, kuru reputācija kaut kādā veidā nav sačakarēta. Raugoties uz to visu no malas varam teikt, ka visas šīs cīņas un savstarpējās apkarošanas ved uz nekurieni. Es atminos kādu stāstu par māti Terēzi. Viņa reiz teica: “Ja jūs aicināsiet mani uz demonstrāciju pret karu, es nekad nenākšu, bet, ja jūs mani uzaicināsiet uz demonstrāciju par mieru, es noteikti ieradīšos”. Ar šo piemēru mēs gribam pateikt, ka mums vairāk vajadzētu būt PAR nevis visu laiku pret kaut ko cīnīties, jo miers baro, bet nemiers posta. Ar šo atziņu mēs arī sūtam sveicienus visiem Latvijā.

    Starp citu, aizmirsām pateikt, ka vakar pēc Gibraltāra, mums arī ģeogrāfiski sākās ceļš uz mājām. Ja līdz šim mēs bijām braukuši virzienā prom no Latvijas, tad tagad esam pagriezušies atpakaļ. Šis fakts iedvesmo un dod papildus spēku.