Šoreiz sāksim ar atvainošanos par tik ilgo pauzi dienasgrāmatas rakstīšanā, bet, ticiet mums, tam bija dažādi objektīvi iemesli – vai nu internets nestrādāja, vai strādāja pārāk lēni, vai nu vienkārši nebija spēka. Kā nu ir, tā ir
Diemžēl 16.maijā mūsu komanda atkal bija spiesta pieņemt lēmumu par sadalīšanos divās daļās. Juris un Jānis Bordo pilsētā Francijā turpināja gaidīt, kad autorizētie “Land Rover” dīleri beidzot saremontēs automašīnu, bet Sandra un Guntars lēnā garā turpināja ceļu saskaņā ar plānoto maršrutu, lai vismaz daļēji izpildītu to, kas bija iepriekš paredzēts. 16. maijs bija piektdiena un pēcpusdienā kļuva skaidrs, ka ātrāk par pirmdienu – 19. maiju mašīnu neviens nesaremontēs. Tika norunāts, ka, tiklīdz autiņš būs kārtībā, Juris un Jānis pievienosies kādā no maršruta punktiem. Remonta aizkavēšanās iemesls bija absolūti banāls – vajadzīgā detaļa (turbīna) nebija atvesta, lai gan tā no Vācijas it kā bija izsūtīta ar visātrāko kurjerpastu. Atbilstoši spēkā esošajiem standartiem, šādam sūtījumam bija jānonāk līdz adresātam 24 stundu laikā. Pagājušas bija jau 3 dienas, bet detaļas nebija. Apsteidzot notikumus, varam pateikt, ka detaļa nebija atvesta līdz pat 20. maijam (otrdienai).
Tajā laikā Sandra un Guntars no Bordo gar Atlantijas okeāna piekrasti devās Spānijas virzienā, nobraucot šajās dienās kopsummā vairāk kā 1200 km. No Bordo viņi devās uz Arkakšonas lagūnu, kurā atrodas Eiropā lielākā smilšu kāpa (3 km gara, 104 m augsta, 500 m plata). Iespaidīgi!
Tālāk viņu ceļš veda uz Biaricu (Biarritz), kas ir sena kūrortpilsēta, kuru 19. un 20. gadsimtu mijā bija iecienījusi Krievijas aristokrātija. Tur atrodas pat Aleksandra Ņevska vārdā nosauktā pareizticīgo baznīca. Tālāk, izbraucot cauri Daksai (karsto avotu kūrorts kopš imperatora Augusta laikiem) un Senžandelīzai (zvejnieku pilsēta, kas augustā pārtop par skaļu tūristu centru), Sandra un Guntars nokļuva Sansebastjanā (San Sebastian) – pilsētā, kura ir augusi un attīstījusies, pateicoties tam, ka to par savu atpūtas vietu (pēc ārsta ietekuma) izvēlējās karaliene Izabella. Sansebastjana ir Spānijas pierobežas pilsēta. Pēc tam tika apmeklētas Santandersa (kūrortpilsēta), Luarka (burvīga zvejnieku pilsēta ar ostu aiz klintīm un jūrnieku kapsētu kalna galā), Lugo (romiešu forts), Lakaruņja (tālākā Eiropas Ziemeļrietumu pilsēta, kas tulkojumā nozīmē Kristāla pilsēta, jo, aizsargājoties pret okeāna vēju, mājām ir aizstikloti balkoni), Santjago de Kompostella (no seniem laikiem slavens svētceļnieku mērķis, lai apmeklētu Svētā Jāgo jeb Jēkaba katedrāli un tajā apglabātos pīšļus), Noija un Vigo (ostas pilsētas).
Beidzot 20. maija vakarā Sandra un Guntars ieradās Porto, kas ir viena no Portugāles skaistākajām pilsētām. Pamatā viss maršruts veda gar Atlantijas okeāna piekrasti. Ja nekavējamies pie gara un plaša katras pilsētas apraksta, tad visumā varam teikt, ka pludmales ir gan smilšainas, gan klinšainas, ciematiņi samērā līdzīgi, bet ceļi kalnaini un līkumaini, atklājot ik pa laikam neaizmirstamus skatus un ainavas. Pateicoties dalībai Eiropas Savienībā, automaģistrāles Spānijā ir ļoti labā līmenī. Tās pamatā ir nesen būvētas un vietām darbi vēl turpinās. Daļa no tām pat neparādās jaunākajās kartēs un auto navigācija rāda, ka tiek braukts pa nekurieni. Tas reizēm apgrūtina orientēšanos, jo vienā brīdī ceļš vienkārši pazūd un tad atkal atjaunojas pēc vairākiem kilometriem. Jāsaka, ka Spānijā cilvēki uz ceļa ir samērā nervozi, daudz pīpina, nelabprāt kādu palaiž sev priekšā. Spāņi (tāpat kā francūži) pamatā runā tikai savā valodā. Patīkams pārsteigums, iebraucot Portugālē, bija konstatēt, ka cilvēki ir ne vien laipni, bet arī ar labu humora izjūtu un gandrīz visur runā angļu mēlē. Kad iebraucām Porto un sākām meklēt viesnīcu, izrādījās, ka pilsētā notiek kāds plašs starptautisks pasākums un visas viesnīcas ir pārpildītas.
Neskatoties uz to, portjē no vienas pārpildītas viesnīcas laipni sniedza mums savu palīdzību un sazvanīja citu viesnīcu, sarunājot mums “suit” klases numuru par parastā numura cenu. Tad, kad mēs ieraudzījām šo numuru, kas bija divos stāvos ar kabinetu, divām guļamistabām, divām vannasistabām un citām ekstrām, mēs nevarējām noticēt, ka tas mums maksā tikai 120 eiro. Parasti šādas klases numuri maksā 400 līdz 600 eiro par nakti. Kā vēlāk izrādījās, starp viesnīcām pastāv noruna, ka, ja vienā no tām vietu nav, tad otra dara, ko var, lai tikai klients nepaliek uz ielas. Tā kā visi numuri bija aizņemti, tad mēs tikām “svītā” par 120 eiro. Nekur citur pasaulē mums šāda pieredze nav bijusi.
Ja runā par sajūtām kopumā, kas mums radušās ceļojuma laikā, tad varam teikt, ka, neskatoties uz visiem iespaidiem, ar katru dienu arvien vairāk pārliecināmies, ka mums Latvija viennozīmīgi ir vislabākā vieta pasaulē. Nerunājot par tādām izjūtām, ko varētu saukt par Dzimtenes mīlestību, ir virkne lietu, kas Latvijā noteikti ir labākas. Kaut vai atgriežoties pie stāsta par automašīnas remontu, Latvijā cilvēki ir daudz apķērīgāki un spējīgāki risināt problēmas nestandarta situācijās. Paēst pie mums var, kad vien cilvēks vēlas, bet, piemēram, Francijā, ja nepaēd no plkst.12:00 līdz 14:00, tad nākamreiz sabiedriskās ēdināšanas iestādēs vari to izdarīt tikai no plkst.19:00 līdz 22:00. Citos laikos vari pārtikt no hamburgeriem vai hot dogiem. Runājot par cenām, litrs dīzeļdegvielas gan Francijā, gan Spānijā maksā vidēji 1,30 -1,37 eiro. Arī pārtika šeit ir dārgāka. Daudzas lietas un procesi ir tik tālu sakārtoti, ka cilvēks varētu vispār neko nedarīt, bet dzīve tāpat ritētu uz priekšu. Valsts par viņu parūpētos tik lielā mērā, lai būtu kur dzīvot, būtu paēdis un būtu ko vilkt mugurā. No vienas puses, tas cilvēkā rada drošības sajūtu, bet no otras puses, šo valstu iedzīvotāji, mūsuprāt, stagnē. Daudzos ir zudusi šī dzirkstele un vēlme sevi pilnveidot. Mums Latvijā varbūt ir mazāk naudas, bet toties mēs esam daudz bagātāki ar savu pieredzi, svešvalodu zināšanām, māku rīkoties nestandarta situācijās.
Tas labais, ko mēs šeit ievērojām un ko mēs Latvijā varētu mācīties, ir rūpes par invalīdiem, bērniem, gados vecākiem cilvēkiem. Piemēram, Francijā cilvēkam ratiņkrēslā ir radīta iespēja nokļūt pat vecas pils tornī. Daudzi kultūras un vēstures pieminekļi skolēniem un studentiem ir pieejami bez maksas. Pret gados vecākiem cilvēkiem (īpaši Spānijā) visi izturas ar īpašu cieņu, visur viņus īpaši sagaida, apkalpo ārpus kārtas, ir iecietīgi pret viņu lēnīgumu. Spānijā ievērojām, ka ģimenes saites ir stipras vairākās paaudzēs. Krodziņos un restorānos kuplā ģimenes pulkā tiek svinētas dzimšanas dienas, kāzas, ģimenes svinības. Tur pie viena galda redzami gan sirmie vectētiņi, gan mazi bērni. Protams, uzslavas vērti ir Eiropas ceļi un ceļu norādes. Braukt patiešām ir viegli un droši. Ceļu būvēšana un rekonstruēšana notiek tik vērienīgi, ka mūsu Dienvidu tilts vienkārši nobāl. Šeit ir tādi tilti un tuneļi, ka mūsu “super tilts” izskatās pēc nelielas laipiņas.
Saskaņā ar pēdējām ziņām no Bordo, šodien (20. maijā) beidzot ir sācies Jura un Jāņa automašīnas remonts, jo francūžiem pašiem nez no kurienes uzradās turbīna un, cerams, ka rīt (21. maijā) Juris un Jānis varēs stūrēt Porto virzienā, kur Sandra un Guntars ir nolēmuši viņus sagaidīt.
