12. maijā Juris un Jānis lēnītēm turpināja savu ceļu no Nantes uz Bordo, jo Bordo bija sarunāts automašīnas remonts. Kā beidzot noskaidrojās, automašīnai ir jāmaina turbīna. Savukārt, Sandra un Guntars savu ceļu uz Bordo turpināja ar zināmu līkumu, lai apskatītu skaisto Luāras upes ieleju un daudzās pilis, kas slejas tās krastos. Jāsaka, ka tāda piļu, cietokšņu un fortu koncentrācija vienā teritorijā laikam jau nav nekur citur pasaulē. Par katras pils vēsturi varētu sarakstīt atsevišķu grāmatu, jo notikumi, kas tajās ir risinājušies, ieņem nozīmīgu vietu Francijas vēsturē. Kā jau minējām iepriekš, daļa no šiem notikumiem ir aprakstīti arī slavenajos Dimā romānos. Visa šī Luāras ielejas noskaņa mums raisīja atmiņas par bērnības sapņiem, par laiku kad mēs spēlējām musketierus, karaļus un karalienes, kad tā laika varoņu īpašības kalpoja mums kā zināms uzvedības un vērtību etalons. Sandrai šis Luāras ielejas apmeklējums bija ļoti īpašs, jo viņa jau kopš bērnības ir padziļināti interesējusies par Francijas viduslaiku vēsturi.
Visspilgtāk mums atmiņā palikusi Anžū pils ar saviem 30 metrus augstajiem torņiem; Monsoro pils, kurā patiešām risinājās Dimā romānā “Grāfiene de Monsoro” aprakstītie notikumi; Bluā pils, kurā bieži uzturējās Valuā dzimtas karaļi un slavenā karaliene Mediči un kurā tika nodurts Francijas karaļa Anrī III laikā ietekmīgais karaļa oponents un hugenotu Līgas vadonis hercogs de Gīzs; Šenonsas pils, kas uzcelta uz upes un kādu laiku kalpoja par slavenās karaļa Anrī II favorītes Diānas de Puatjē rezidenci; kā arī Šamboras pils, kas ir vislielākā un izcilākā no visām Luāras ielejas pilīm. Ja skatās no okeāna puses, tad tā atrodas visdziļāk ielejā. Ideja par šo pili radās karaļa Franciska I galvā pēc Milānas ieņemšanas. Starp citu Francisks I kļuva par karali 20 gadu vecumā. Karalis vēlējās uzbūvēt ideālu pili, kurā apvienotos itāļu renesances arhitektūra un Francijas vidusslaiku piļu tradīcijas. Lai piepildītu šo sapni, Francisks I pierunāja slaveno itāļu renesanses laikmeta ģēniju Leonardo da Vinči atbraukt uz Franciju un radīt pils projektu, ko Leonardo arī izdarīja. Diemžēl šis projekts pilnībā dzīvē netika īstenots, jo, izrādās, ka, nodzīvojis Luāras ielejā savas dzīves pēdējos 3 gadus, Leonardo mira faktiski karalim uz rokām. Taču daudzas viņa dejas un rokraksts Šamborā ir jūtams.
Kopumā trijās dienās Sandra un Guntars pa Luāras ieleju nobrauca vairāk kā 700 km. Luāras ielejā ir daudz nelielas pilsētiņas, kurās atrodas nelielas divu zvaigžņu viesnīciņas, kurās arī dzīvojām. Visu laiku spīdēja saule un bija 24 – 26 grādus silts. Tajā pašā laikā Juris un Jānis, izbraucot caur Larošelai (La Rochelle), jau bija nokļuvuši 70 km attālumā no Bordo un bija spiesti apstāties un meklēt naktsmājas, jo automašīna tālāk braukt kategoriski atteicās. Ar naktsmājām viņiem paveicās, jo pēc 4 neveiksmīgiem mēģinājumiem sarunāt vietu kādā viesnīcā viņiem palaimējās dabūt numuru brīnišķīgā nelielā viesnīciņā, kas atradās senā cietoksnī milzīgas upes (Gironde) krastā, no kuras terases varēja vērot pasakainu saulrietu. Jāpiebilst, ka komunikācija Francijā ir ļoti apgrūtinoša, jo no visiem mūsu ceļā satiktajiem francūžiem angliski runāja tikai daži. Pat benzīntankā nav rakstīs “diesel”, bet “gasol”. Pat tā īsti nevari būt pārliecināts par to, ko lej bākā.
13. maijā Juris un Jānis veiksmīgi atkļuva līdz Bordo un uzreiz steidzās risināt automašīnas remonta jautājumu. Arī lielajā Bordo “Land Rover'” centrā atradās tikai viens cilvēks, ar kuru vismaz kaut kā varēja saprasties angļu valodā. Kad viņam tika izskaidrota situācijas būtība, viņš solīja sākt meklēt vajadzīgo detaļu – turbīnu kompānijas “Land Rover” kopējā datu bāzē. Ar meklēšanu viņam neveicās un tika paziņots, ka lieta ir ļoti sarežģīta un remonts vilkšoties ilgi.
Vispār apbrīnojama ir gan britu, gan francūžu šaurā domāšana, jo tiklīdz viņi kaut ko darot saskaras ar netipisku situāciju vai nelielām grūtībām, viņi nezina, ko darīt un vienīgais, ko no viņiem var dzirdēt ir vārds “SORRY”. Juris sapratot, ka šādā veidā nekāda aršana nebūs, sazvanīja “Land Rover” puišus Latvijā, kuri noskaidroja, ka dotajā brīdī Eiropā ir pieejamas 4 turbīnas, no kurām 2 ir Vācijā, bet pārējās kaut kur Spānijā. Juris sazvanīja pazīstamu “Land Rover” dīleri Vācijā un sarunāja, lai viņš ātri sadzen rokā vienu no divām Vācijā esošajām turbīnām un visātrākajā veidā sūta uz Bordo. Cepuri nost Vācijas dīlerim, jo viņš to arī ļoti operatīvi izdarīja. Ar francūzi tika sarunāts, ka tad, kad turbīna atnāks, tad Bordo serviss to nomainīs. To gan viņš nevarot darīt garantijas ietvaros, kas būtu bez maksas, jo turbīna nenākot viņam ierasto ceļu. Turbīna no Vācijas tika izsūtīta 14. maijā un teorētiski 15. maijā no rīta tai jau bija jābūt Bordo “Land Rover” servisā. Pats turbīnas nomaiņas process pēc francūža vārdiem aizņemot vismaz 6 stundas, kas deva cerību, ka autiņš līdz 15. maija vakaram varētu būt saremontēts.
Pa to laiku Sandra un Guntars, lēnā garā braucot gar Atlantijas okeāna piekrasti un piestājot gandrīz katrā ievērības cienīgā vietā, 14. maija pēcpusdienā atbrauca līdz viesnīcai, kurā jau divas dienas dzīvoja Jānis un Juris. Arī Sandra un Guntars apmeklēja Larošelu, kas ir ievērojama ar to, ka tā ir ilgstoši bijusi Francijas protestantu reliģiskais centrs un Anglijas ietekmes zona līdz brīdim, kad 17. gs. kardināla Rišeljē vadībā Francijas armija pilsētu ielenca un pēc ilgstošas un mokošas blokādes Larošela bija spiesta padoties. Šobrīd Larošela ir lielākā Francijas jahtu osta Atlantijas oekāna piekrastē.
Vēl šī Francijas piekraste ir slavena ar savām vīna un konjaka ražošanas tradīcijām. Šeit atrodas slavenais Konjakas novads un ik uz soļa ir redzamas nelielas reklāmas, kurās garāmbraucēji tiek aicināti degustēt vīnus un konjakus. Piekrastes iedzīvotāji nopietni nodarbojas ar austeru un gliemežu audzēšanu, kā arī ķer jūrā dažādas radības (krevetes, garneles, jūras ķemmītes, zivis u.c.), kuras pilnīgi svaigas var nobaudīt daudzajos piekrastes restorāniņos. Vienīgais, kas mums sagādāja nepatīkamu pārsteigumu bija tas, ka visos šajos restorāniņos paēst var laikā no plkst.12.00 līdz 14.00 vai arī pēc plkst.19.00 vakarā. Pārējā laikā tajos var vienīgi iedzert kafiju. Mēs tā arī nesapratām, kāpēc šeit ir tāda jocīga kārtība.
Francijas Atlantijas okeāna piekraste ir arī kūrorta zona un, palasot nekustamo īpašumu sludinājumus, kas lielā daudzumā ir izkarināti vai uz katra stūra, var secināt, ka īpašumi šeit maksā dārgāk nekā Jūrmalā. Pavisam necila mājiņa uz 2000 kvadrātmetriem zemes var maksāt pat līdz par 400 000 eiro.
Atgriežoties pie stāsta par Bordo un “Land Rover” servisu, tas 15. maijā vēl aizvien turpinās. Leģendārā turbīna tā arī līdz servisam vēl nav atkļuvusi. Ja Dievs dos, tā varbūt uzradīsies 16. maijā, kas ir piektdiena. Atliek vienīgi cerēt, ka “čaklie” francūži to līdz dienas beigām nomainīs. Ja nē, tad Bordo būs jāpaliek līdz pirmdienai, kas, protams, galīgi neietilpst mūsu plānos. Apmetušies mēs visi esam nelielā viesnīciņā netālu no “Land Rover” servisa, lai vajadzības gadījumā pēc iespējas ātrāk varētu reaģēt uz notikumu attīstību. Tuvākajā apkaimē ir vieni vienīgi saimnieciski objekti – dažādi auto centri, lielveikali, lidosta. Tā, ka darīt šeit īpaši nav ko.
Secinājums, kas nāk prātā pēc visiem augstāk aprakstītajiem notikumiem ir tāds, ka Latvijā cilvēki ir daudz konkurētspējīgāki par līdzīgos amatos esošiem francūžiem, britiem un, domājams, arī spāņiem un itāļiem.
Latvijā vairums cilvēku spēj sarunāties angļu vai vācu valodās, kā arī, protams, krievu valodā, Latvijā cilvēki ir apsviedīgāki un spējīgi pieņemt lēmumus nestandarta situācijās. Vienīgais, kas, mūsuprāt, latviešiem traucē ir zināms maziskums, kā arī pašapziņas trūkums. Diemžēl to nemitīgi mūsu sabiedrībā kultivē arī atsevišķi politiķi un masu mediju pārstāvji. Taisnība bija Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei Freibergai, kura teica savus slavenos vārdus “Mēs esam vareni, mēs esam diženi”. Ja mēs patiešām to spētu apzināties, tad izdaudzināto Eiropas dzīves līmeni mēs sasniegtu daudz ātrāk. No otras puses, mēs - projekta “Ceļš uz mājām” dalībnieki varam arī teikt, ka ir lietas, kuras no vecās Eiropas nemaz nevajag pārņemt, bet tas jau ir cits stāsts.
