10. maijs, protams, sākās ar to, ka Brestā tika sameklēts tuvākais “Land Rover” serviss. Servisu, kas strādā sestdienā, mums palīdzēja atrast caur  “Land Rover”  Eiropas palīdzības dienestu, kur līdz pat plkst. 9:00 no rīta pa telefonu atbildēja ļoti atsaucīga sieviete, kura mums visādi centās sniegt atbalstu. Pēc plkst. 9:00 viņas vietā uz darbu bija atnākusi kāda cita, kura, varētu teikt, pasūtīja mūs piecas mājas tālāk. Uzzinot, ka automašīna ir reģistrēta Latvijā, viņa teica, lai mēs savas problēmas risinot caur Latvijas dīleriem. Tā nu sākās apburtais loks – Latvijas dīleri mūs atkal pārsūtīja pie Anglijas dīleriem, tie savukārt pie Francijas. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad Jurim izdevās pašam sarunāt ar vietējā “Land Rover” centra puisi, ka viņi tomēr veiks mašīnas diagnostiku, lai vismaz būtu skaidrība, ko darīt tālāk. Diagnostika notika un dators uzrādīja dažādus defektu kodus. Tikai te atkal sākās problēmas, jo vietējie mehāniķi nevarēja tos izskaidrot. Viņi ieteica mums atstāt mašīnu pie viņiem līdz otrdienai, jo svētdienās viņi nestrādā un pirmdienā Francijā ir brīvdiena. Mēs tomēr pieņēmām lēmumu braukt tālāk.

    Pa ceļam tika sazvanīts, mūsuprāt, gudrākais “Land Rover” centrs tuvāko 500km rādiusā, kas atrodas pilsētā Bordo, uz kuru tika pārsūtīti konstatētie defektu kodi. Apskates laiks servisā ir sarunāts uz šo otrdienu. Līdz vakaram lēnā garā izdevās aizkļūt līdz Nantes robežai, kur arī pārlaidām nakti.

    11. maijā viens no mūsu komandas – Lauris, no Nantes aizlidoja cari Parīzi uz Rīgu, bet mēs pārējie turpinājām ceļu. Līdz Bordo bija atlikuši 300 kilometri. Tā kā servisā nevarēja tikt ātrāk par otrdienu, tika pieņemts lēmums, ka otra mašīna, kurā brauc Sandra un Guntars, uz Bordo brauks caur Luāras ieleju. Tas ir ar zināms līkums (kopā kādi 800km), taču garais ceļš ir tā vērts, lai nofotografētu un uzfilmētu skaistās Luāras ielejas pilis. Luāras ielejas apmeklējums bija paredzēts arī mūsu maršrutā un ļoti negribējās laist garām vienu no mūsu ceļojuma skaistākajiem posmiem. Mēs norunājām, ka tad, kad Juris ar Jāni aizkļūst līdz Bordo, viņi atroadīs kādu citu mašīnu un pabrauks pretīm pārējiem. Tā nu mūsu ceļi uz dažām dienām pašķīrās.

    Sandra un Guntars 11. maijā paspēja apskatīt Anžū, Somīras, Monsoro pilis un Fontevro klosteri. Monsoro pils ir slavena kā pazīstamā Aleksandra Dimā romāna “Grāfiene de Monsoro” norises vieta. Izrādās, ka arī romāna tēli un notikumi nebūt nav rastnieka fantāzijas auglis. Pilis un pati ieleja atstāj fantastiksu iespaidu. Vēstures elpa ir jūtama ik uz soļa. Piļu skaits un grandiozitāte ir pārsteidzoša. Tās pavērās skatam pāri lauksaimniecības zemēm kā filmu dekorācijas, taču, piebraucot tuvāk, pārliecinājāmies –  tās tik tiešām ir īstas. Pēc nobrauktiem 200 kilometriem, Sandra un Guntars palika pa nakti nelielā viesnīciņā Šinonā netālu no Šinonas pils, savukārt, Juris ar Jāni aizkļuva līdz kādai mazpilsētai 70 klimoteru attālumā no Bordo un cer rīt veiksmīgi aizdudināt līdz Bordo.