8. maija rītā mēs izbraucām no Dublinas un devāmies turpat netālu uz prāmi, lai ar to nokļūtu Velsā. No Īrijas uz Velsu kursē ātrgaitas prāmis “Sea Cat”, ar kuru jau pēc 1,5 stundas, nobraucot pa jūru 120 kilometrus, mēs veiksmīgi nokļuvām Velsā. Šeit mūsu ceļš uz mājām turpinājās, braucot cauri Velsas kalniem. Jāsaka, ka dažs labs no mūsu komandas teica, ka no visas Lielbritānijas Velsa ir visskaistākā. Šeit varējām vērot tiešām pasakainas kalnu ainavas. Tajā pašā laikā ceļi, kas vijas cauri kalniem, ir ļoti šauri un līkumoti. Tā ka braukšana ir visai sarežģīta un līdz ar to nogurdinoša.
Papildus skaisto kalnu ainavo vērošanai, Velsā var apmeklēt arī vairākus ļoti iespaidīgus un senus cietokšņus, kuri ir saglabājušās no laikiem, kad velsiešu prinči, aizsargājot savas teritorijas, cīnījās ar angļu – sakšu monarhiem. Kopš Velsas pievienošanas Anglijai, britu vecākais troņmantinieks iegūst arī Velsas prinča titulu. Sava ceļojuma laikā cauri Velsai mēs apmeklējām Boumerisas cietoksni un Karnāvonas cietoksni, kurā Velsas prinča kārtā pagājušā gadsimta vidū īpašā ceremonijā tika iecelts arī plaši pazīstamais princis Čārlzs. Tā kā ceļā cauri kalniem un, apskatot cietokšņus, bijām pavadījuši visu dienu, Velsas galvaspilsētai Kārdifai pietuvojāmies tikai pašā vakarā. Līdz ar to palikām pirmajā motelī, kas gadījās mūsu ceļā un no ceļa noguruši ātri vien devāmies gulēt.
9. maijā mūsu galvenais plāns bija līdz vakaram paspēt uz prāmi, ar kuru mums no Velsas bija jākuģo uz Franciju. Pa ceļam bijām iecerējuši apmeklēt Velsas galvaspilsētu Kārdifu un visiem labi zināmo Stounhedžu, kas ir viens no senatnes pieminekļiem, kura izcelsme vēl aizvien nav zināma un izskaidrojama. Tuvojoties Stounhedžai, sākās problēmas ar vienu no mūsu automašīnām. Tā pēkšni ik pa brīdim noslāpa un uz paneļa parādījās simbols, ka kaut kas nav kārtībā ar motoru. Mēs pat vienu brīdi nodomājām, ka šī parādība ir kaut kādā veidā saistīta ar mistisko Stounhedžas ietekmi, bet īsto mašīnas vainu mums neizdevās noskaidrot vairākas dienas. Bija piektdienas agra pēcpusdiena. Juris ar Jāni noskaidroja, kur atrodas tuvākais “Land Rover” serviss un mēs steigšus devāmies uz turieni. Serviss atradās 60 kilometrus no Stounhedžas un, neskatoties uz to, ka automašīna ik pa laiciņam noslāpa, mēs aptuveni plkst. 16:00 bijām servisā. Tur tā tika pieslēgta datoram, bet sakarā ar to, ka plkst. 17:00 angļiem beidzas darba diena un automašīnas motors bija karsts, viņi vainu konstatēt nespēja un piedāvāja mums tur uzkavēties līdz pirmdienai. Tas galīgi neietilpa mūsu plānos. Mēs tomēr riskējām un steidzāmies uz prāmi uz kuru mums bija jānokļūst 4 stundās, nobraucot 210 kilometrus. Juris ar Jāni, kuri atradās minētajā automašīnā, pamazām bija iemanījušies ar to braukt arī šādā stāvoklī un, braucot ar vidējo ātrumu 60 līdz 70 km stundā, mēs tomēr uz prāmi paspējām. Jāatzīmē, ka prāmja biļetes divām automašīnām maksā 530 Ls un, mums galīgi negribējās tās pazaudēt. Prāmis no Velsas (Plimutas osta) izkuģo plkst. 22:00 un Francijā (Brestā) ierodas 7:00 no rīta.
