6. maija rīts sākās patiešām neaizmirstami – pēc vairāk kā 2500 km nobrauktā ceļa mums beidzot izdevās nomazgāt automašīnas. Auto mazgātuve bija ierīkota izbijušā degvielas uzpildes stacijā – varētu teikt, ka uz ielas un tajā darbojās poļu imigranti. Jāsaka, ka autiņus viņi nomazgāja pavirši un samērā nevīžīgi. Bijām spiesti vairākkārt norādīt, kur vēl vajadzētu nomazgāt un noberzt.
Tā nu mēs gandrīz tīrās mašīnās turpinājām mūsu ceļu uz mājām un ieradāmies Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā, kuru varētu raksturot kā industriālu pilsētu. Jāsaka, ka īri ir ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi. Tas ir jūtams arī braucot ar mašīnu. Īri vienmēr palaidīs, pagaidīs. Visādi citādi arī ir jūtama cilvēku pozitīvā attieksme.
Pēc Belfāstas mūsu ceļš veda gar jūras piekrasti uz Mornu kalniem. Šis ir gleznains tūristu iecienīts maršruts ar skaistiem dabas skatiem. Ievērojām to, ka zāle aug līdz ar pašu asfalta malu, kā rezultātā ceļi mazāk put. Tajā pašā laikā Īrijā lauku ceļi ir samērā šauri un līkumaini tā, ka, ja pretī brauc kāda lielāka mašīna, rodas vēlme pielocīt spoguļus.
Norādes par apskates objektiem ir praktiski uz katra stūra, bet, lai saprastu, ko patiešām būtu vērts redzēt, mēs piestājām pie kāda krodziņa, kurā mēs vēlreiz pārliecinājāmies par īru viesmīlību un izpalīdzību. Krodzinieks ne tikai sīki un smalki mums izstāstīja par dažādām skaistām vietām, bet arī pacienāja ar tēju un kafiju, kategoriski atsakoties no mums par to ņemt jebkādu samaksu. Viņš arī izstāstīja, ka apkārtnes fermās un zivju pārstrādes uzņēmumos strādā daudz latvieši, lietuvieši un poļi. Ceļš uz Mornu kalniem ved cauri Ņūkāstlai, kas ir neliela kūrortpilsēta. Tur mēs ievērojām daudz cilvēkus pieklājīgā vecumā. Radās secinājums, ka īru pensionāri savas vecumdienas pavada kūrortos. Vietējā ēstuvē sastapām arī lietuviešu oficiantes, kas ļoti pozitīvi atsaucās par saviem darba biedriem – latviešiem. Esot ļoti draudzīgi un labi cilvēki.
Pēc Ņūkāstlas devāmies uz Trimu, kas ir slavena ar savu viduslaiku pili, kurā Mels Gibsons filmēja slaveno filmu “Drošsirdis”. Šī ir viena no senākajām viduslaiku pilīm Eiropā. Netālu no pils mēs sameklējām arī viesnīcu, kurā palikām pa nakti. Līdz Dublinai bija atlikuši 60 kilometri. Pa ceļam mums bija jāiebrauc lidostā, kur 7. majā mēs uz Latviju pavadījām Elīnu.
7. maiju bijām nolēmuši pavadīt Dublinā, kur mums bija sarunātas vairākas tikšanās ar Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, kā arī vienam otram bija nepieciešams apmeklēt frizieri un izmazgāt drēbes. Ievērojot to, ka pa dienu visi latvieši Īrijā strādā, tikšanos mēs norunājām sākot no plkst. 19:30 vakarā. Pirmie, kas atsaucās mūsu uzaicinājumam tikties, bija Latviešu biedrības Īrijā pārstāvji - tās priekšsēdētājs Jānis Kargins un viņa kolēģi Alvils, Kārlis un Liāna. No viņiem mēs uzzinājām par tautiešu dzīvi Īrijā un sapratām, ka Latvijā izveidojušies stereotipi par to, ka Īrijā latvieši galvenokārt lasa sēnes un dara mazkvalificētus darbus, ir stipri pārspīlēti. Mūsu priekšā bija pašpietiekami, par sevi pārliecināti, atvērti un draudzīgi cilvēki, no kuriem viens strādā telekomunikāciju jomā, cits celtniecības kompānijā par menedžeri. Šeit atkal nāk prātā viedie vārdi no Bībeles: “Katram savs”. Ja cilvēks neapzinās savu vērtību un piekrīt pirmajam piedāvājumam, nepārdomājot par darba līguma nosacījumiem, tad viņš arī lasa sēnes un saņem mazāku atalgojumu nekā īrs par to pašu darbu. No Īrijas latviešiem uzzinājām, ka pamatā atalgojums, ko saņem latvieši ir tāds pats kā īriem, par padarīto darbu tiek godīgi un legāli samaksāts, bet jāstrādā gan ir cītīgi. Jāatzīmē, ka naudas summa, ko latvieši pelna Īrijā, vidēji svārstās no 2000 līdz 3500 eiro mēnesī. Nopelnīto naudu mūsu tautieši tērē, gan apmierinot dažādas sadzīviskās vajadzības un palīdzot Latvijā palikušajiem tuviniekiem, gan arī daudz ceļo.
Visi mūsu sarunas biedri Īrijā dzīvo 7 līdz 10 gadus un ar dzīvi ir apmierināti. Viņi seko līdzi arī notikumiem Latvijā un dažu skarbāku vārdu veltīja mūsu politiskajai elitei, kurai beidzot vajadzētu beigt plēsties savā starpā, bet vienoties par valstij un tautai svarīgām lietām un tās mērķtiecīgi realizēt.
Mēs nebijām atbraukuši tukšām rokām. Īrijas latviešiem nodevām atklātnes ar Rīgas pils skatu un sveiciena vārdiem no Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera, kuras viņi pieņēma ar priecīga pārsteiguma un aizkustinājuma jūtām. Neviltots bija viņu prieks par to, ka Latvijas Valsts prezidents pat atceras par tautiešiem un līdzpārdzīvo viņu dzīvei prom no mājām. Tā, runājot par dzīvi Īrijā un Latvijā, pagāja vairākas stundas.
Mūsu pulciņam pievienojās arī latviešu hokeja kluba Īrijā “Latvian hawks” (Latvijas vanagi) menedžeris Janeks Oberts. Viņš varēja ar mums satikties tikai pēc 21.00, jo visu dienu bija prom no Dublinas – brauca ar laivu un kāpa kalnos. Esot izmantojis tik reto iespēju baudīt vasarīgu laiku un sauli. Janeks Īrijā dzīvo jau desmit gadus un ir viens no tiem, kurš ar savu personīgo piemēru mudināja daudzus latviešus doties uz šejieni meklēt labāku dzīvi. Janeks ir vadošs darbinieks būvniecības kompānijā, pirms tam strādājis arhivēšanas firmā un darbā iekārtošanas uzņēmumā. No darba brīvajā laikā viņš kopā ar 45 domubiedriem ir izveidojis latviešu hokeja klubu ”Latvian hawks”, kura spēles ir plaši apmeklētas (600 -1000 cilvēku). Šis klubs veiksmīgi piedalās dažādos Īrijas hokeja turnīros.
Visi mūsu satiktie tautieši – Jānis, Alvils, Kārlis, Liāna, Janeks, kā arī viņu ģimenes locekļi uz “Tautas jostas” atstāja savus novēlējums Latvijai 90. dzimšanas dienā. Atgādinām, ka akciju “Tautas josta” rīko Latvijas avīze un viena no šīm “jostām” ir līdzi arī mums. Novēlējumi ir ļoti sirsnīgi un patiesi. Tāpat kā mūsu latvieši! Uzzinājām, ka, piemēram, Liāna bija organizējusi un nodrošinājusi filmas “Rīgas sargi” rādīšanu un latviešu mākslinieku uzstāšanos Īrijā. Īrijā ir arī latviešu koris.
No šīs tikšanās mums radās secinājums, ka tas nemaz nav slikti, ka cilvēki no Latvijas dodas pasaulē, jo viņi gūst neatsveramu pieredzi un rūdījumu, kas palīdz viņiem savas laimes meklējumos, kā arī plašāku redzesloku un reālu iespēju salīdzināt dzīvi svešumā ar dzīvi Latvijā. Piemēram, Janeks teica, ka viņš Īrijā neuzkavētos ne mirkli ilgāk, ja Latvijā varētu nopelnīt kaut tuvu tam, ko viņš pelna Īrijā. Ja atceramies, tad Īrija pati kādreiz bija viena no atpalikušākajām Eiropas valstīm. Pagājušā gadsimta 80-jos gados Īrija piedzīvoja līdzīgu situāciju kā šobrīd Latvija. Ļoti daudzi īri izceļoja uz Amerikas Savienotajām valstīm, taču pēc kāda laika atgriezās un ar savu pieredzi un zināšanām deva būtisku pienesumu Īrijas valsts izaugsmei. Sarunas laikā ar Īrijas latviešiem mums radās sajūta, ka Latvijas gadījumā vēsture varētu atkārtoties un, tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri pašreiz dzīvo un strādā ārzemēs, agri vai vēlu atradīs savu ceļu uz mājām – uz Latviju.
