4. maijā mūsu ceļš caur Angliju turpinājās no Ventbridžas virzienā uz Jorku, kas ir Lielbritānijas ziemeļu apgabalu galvaspilsēta. Jorka izceļas ar skaistu vēsturisko centru, kuru rotā izcila katedrāle - lielākais gotiskais dievnams visu Alpu ziemeļu pusē.

  Runājot par Anglijas ceļiem, tos varētu raksturot divējādi – lielās šosejas ir neinteresantas un ar sliktu servisa infrastruktūru. Benzīntanki, salīdzinot ar Latviju, ir ar krietni mazāku piedāvājumu. Kafiju var nopirkt tikai dažos, arī dažādu smalkmaizīšu un našķu piedāvājums ir nesalīdzināmi mazāks. Ceļmalas ēstuvēs tiek piedāvāts tipisks amerikāņu “fast food” , bet apkalpošana ir lēna un neorganizēta. Ja ir viedoklis, ka somi un igauņi ir bremzēti, tad angļi brīžiem viņus krietni pārspēj. Pilnīgs pretstats ir mazie lauku celiņi, kuri vijas cauri sakoptiem lauku īpašumiem. Ceļmalās ir burvīgas nelielas viesnīciņas un krodziņi, kuros var nobaudīt garšīgus ēdienus un dzērienus. Cilvēki ir ļoti laipni un pakalpot griboši. Daudzas viesnīcas un krodziņi specializējas tieši piedāvājumā gardēžiem un tajās pie sienām var vērot dažādas godalgas un atzinības rakstus.

    Pēc Jorkas mēs braucām uz Skotiju, kur ceļš vijās gar jūras krastu. Jāsaka, ka Skotijas stāvkrasts ir iespaidīgs. Bijām piebraukuši vietā, kur stāvkrasta augstums ir 91 metrs. Piekrastē ir daudz klintis, kuras par savām ligzdošanas vietām ir izvēlējušies tūkstošiem putnu. Ūdens jūrā ir dzidrs un zilgans. Vietējie ķer zivis un piekrastes krodziņos tās tiek piedāvātas dažados veidos.

   Pēcpusdienā mēs ieradāmies Skotijas galvaspilsētā Edinburgā, kas ir atzīta par vienu no Eiropas skaistākajām pilsētām. Tā ir ievērojama ar Edinburgas pili, kura vairākus gadu simtus tika būvēta uz apdzisuša vulkāna. Iecienītākais pastaigu maršruts ir “Karaliskā jūdze”, kas ved cauri visam vēsturiskajam centram. Pēc Edinburgas mēs devāmies Glāsgovas virzienā, jo mums bija svarīgi nakšņot pēc iespējas tuvāk Prestvikas lidostai, no kurienes 5. maijā diviem mūsu komandas biedriem – Ingrīdai un Artūram bija jālido uz Rīgu. Nakšņojām kārtējā lauku viesnīciņā, kuru ieskāva brīnišķīgs parks.

     5. maijā, izbraucot cauri Glāsgovas centram, mēs vispirms devāmies uz Prestvikas lidostu, kura atrodas 50 kilometrus no Glāzgovas. Tur ar zināmām skumjām mēs šķirāmies  no Ingrīdas un Artūra, novēlējām viņiem laimīgu ceļu uz mājām un devāmies tālāk Īrijas virzienā, jo mums bija jāpaspēj uz prāmi, kurš pkst.16.30. atiet no Skotijas uz Īriju. Pa ceļam mēs iebraucām brinišķīgajā Kuleinas pilī, kura atrodas uz klints pašā jūras krastā. Tā  ir celta 16. gadsimtā un 18. gadsimtā piedzīvojusi vērienīgu atjanošanu slavenā arhitekta Roberta Adamsa vadībā. Pie pils ir izveidots Skotijā pirmais publiskais parks, kurš ir atvērts no 1969. gada. Kādu laiku pilī atradās ģenerāļa Duaita Eizenhauera apartamenti, kurus Skotija pateicībā par ģenerāļa nopelniem II.pasaules kara laikā piešķīra viņam lietošanā. Skotijas karspēka daļas kara laikā bija nodotas Eizenhauera pakļautībā. Laikā, kad Eizenhauers bija ASV prezidents, Kuleinas pils viņa atvaļinājuma laikā bija telefoniski savienota ar Balto namu. Ap pili ir izveidoti gājēju un braucēju celiņi un takas. Jāatzīme fakts, ka ieejas biļete vienam cilvēkam maksā aptuveni 10 latus, kas, salīdzinot, piemēram, ar Līgatnes dabas parku, ir 10 reizes dārgāk.

   Plkst. 16:30 ar prāmi uzsākām mūsu ceļu uz Ziemeļīriju, kas ir Lielbritānijas sastāvdaļa un robežojas ar Īriju, kas, savukārt, ir neatkarīga valsts. Atšķirīga ir arī nauda. Ziemeļīrijā nauda ir sterliņu mārciņa, bet Īrijā - eiro. Cīņa par neatkarību Ziemeļīrijā ir ļoti jūtīga tēma. Šeit vēl aizvien darbojas teroristiska organizācija “Īru republikāņu armija”. Līdz ar to uz robežas ir pastiprināta kontrole.
    Uz prāmja mums bija negaidīts pārsteigums – apkalpošana dzimtajā valodā. Latvieši strādāja gan bārā, gan ēdnīcā. Kā noskaidrojām, uz prāmja strādā aptuveni 20 cilvēki no Latvijas. Uzzinājām, ka viņu darba grafiks ir tāds, ka divus mēnešus viņiem ir jāstrādā un pēc tam ir brīvs mēnesis, kurš galvenokārt tiek pavadīts Latvijā. Vienīgā brīvdiena nedēļā šo divu mēnēšu laikā ir sestdiena, dzīvošana notiek uz kuģa katram savā kajītē. Mēnesī tā var nopelnīt  apmēram 2200 eiro. Latviešu meitene no Salacgrīvas, kas strādāja par stjuarti, mums stāstīja, ka ilgojas pēc dzimtenes un noteikti atgriezīsies Latvijā. Īrijā esot daudz drūmāki laika apstākļi, taču viens mēnesis mājās ļaujot vieglāk izturēt divus mēnešus nebūt ne vieglo darbu.

    Pēcpusdienā mēs atkuģojām līdz Ziemeļīrijai un palikām nakšņot viesnīcā netālu no  Belfāstas. Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies šo viesnīcu, bija tas, ka tai blakus atrodas auto mazgātuve. Visa ceļa garumā no Ventspils līdz Belfāstai mums neizdevās nomazgāt mašīnas, kuras pēc nobrauktiem 2400 kilometriem izskatījās stipri netīras. Diemžēl auto mazgāšanas iespējas valstīs, kurām mēs braucām cauri, ir ierobežotas. Ievērojot to, ka vienai no mūsu automašīnām ir jumta bagāžnieks, to nevar nomazgāt mazgātuvē ar birstēm, bet mazgātuves, kurās mazgā ar rokām, mēs pa ceļam redzējām vienīgi divas. Diemžēl tās tika slēgtas ap pulksten sešiem. Tā ka rīt no rīta mēģināsim tikt pie tīriem braucamajiem.
Turpinājums sekos.