2. maijā, līdzīgi kā citas dienas, plkst.9.00 pēc ātrām brokastīm mēs jau sēdējām mūsu mašīnās un turpinājām mūsu ceļu uz mājām. Dievs mums bija dāvājis kārtējo skaisto dienu – spīdēja saulīte, ārā bija kādi +14 grādi, un mūsu ceļš veda sākumā uz Franciju un tālāk cauri Lamanša jūras šaurumam pa Eiro tuneli uz Lielbritāniju.
Nobraucot kādus 60 kilometrus, mēs piestājām Francijas pierobežas ostas pilsētiņā Dunkertē, kur mēs satikām divas latviešu meitenes Daci un Aiju, kuras Francijā profesionāli spēlē sieviešu basketbolu. Dace Francijā dzīvo jau 8 gadus, bet Aija - vienu mēnesi. Meiteņu stāsts ir samērā tipisks daudziem latviešiem, kas devušies prom no Latvijas labākas dzīves meklējumos. Iemesls gaužām vienkāršs – nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, lai varētu dzīvot labāk. Meitenēm divas reizes dienā ir treniņi un arī ļoti intensīvs spēļu grafiks. Uz jautājumu vai viņas domā atgriezties Latvijā, izskanēja pārliecinošs “Jā!”.
Pēc Daces un Aijas apciemojuma mēs turpinājām mūsu ceļu uz Kalē, kas ir Francijas pierobežas ostas pilsēta un man personīgi asociējas ar Dimā romānu “Trīs musketieri”. Atceramies, ka D'Artanjans devās no Parīzes uz Londonu pie hercoga Bekingema, lai glābtu karalienes Annas godu un atvestu viņai briljanta piekariņus. Nokļūt Lielbritānijā viņš varēja tikai caur Kalē ostu. Jāsaka, ka nabaga D'Artanjanam bija jāiespringst, jo, pat braucot ar automašīnām, šis ir ievērības cienīgs attālums. Ja agrāk, lai no Francijas nokļūtu Lielbritānijā bija jāizmanto kuģis, tad tagad, izmantojot Eirotuneli, tas aizņem 30 minūtes ar vilcienu. Viss ir samērā vienkārši – ar mašīnu iebrauc speciālā vilciena vagonā, durvis aizveras un jau pēc pusstundas esi Lielbritānijā. Kalē pilsēta pēc kara tika neveiksmīgi apbūvēta un tajā ir tikai daži ievērības cienīgi apskates objekti – rātsnams, dažas baznīcas un vēl citas atsevišķas ēkas.
Nokļūstot Lielbritānijā, bija jāsāk mācīties braukt pa kreiso pusi, kas, protams, rada zināmu spriedzi un neērtības. Taču Lielbritānijas, precīzāk sakot, Anglijas skaistā daba un arhitektūra to kompensē. Ievērības cienīgs ir Anglijas stāvkrasts, no kura paveras pasakaini skati uz Lamanša jūras šaurumu, ik uz soļa jūtama vēsture elpa. Gar piekrasti mēs devāmies tālāk virzienā uz Kembridžu un pa ceļam apmeklējām kādu senu romiešu fortu un iegriezāmies vienā no senākajām Anglijas pilsētām Kentenberijā, kur mēs apmeklējām viduslaiku arhitektūras pērli Kentenberijas abatiju. Tā ir uzcelta vietā, kur Svētais Augustīns ieradās nest kristīgo ticību anglo – sakšu tautām. Abatijas centrā atrodas Svētā Augustīna krēsls. Viduslaikos Kentenberijas bīskapi aktīvi konkurēja ar karali par varu un ietekmi valstī.
Tā nu bija pienācis vakars un mēs sākām meklēt naktsmājas. Jāsaka, ka mums kārtējo reizi paveicās un mēs palikām kādā nelielā lauku viesnīciņā “Duxford Lodge hotel”, kurā bija skaists angļu parks, kā arī burvīgs restorāns. Tas mums šajā vakarā bija ļoti aktuāls, jo Sandrai tieši 2. maijā bija dzimšanas diena. Viesnīcas administrācija mums noorganizēja īpašas vakariņas pēc kurām mēs visi laimīgi devāmies gulēt.
3. maijā mēs bijām paredzējuši satikt tautiešus trijās vietās un nobraukt pēc iespējas lielāku attālumu. No rīta pa ceļam uz Lečesteru, kur mūs gaidīja kāda latviešu studente, mēs iebraucām Kembridžā, lai apskatītu slaveno Kembridžas universitāti. Uzzinājām, ka tā ir tikpat veca kā Rīga un radās teologu grupai atdaloties no Oksfordas universitātes. Tāpēc tās ir tik sīvas konkurentes. Kembridžas universitāte sastāv no 31 koledžas. Šai pilsētai ir īpaša aura – gaisā virmoja noslēpumainības un zināšanu gaisotne. Tālāk, kā jau bija paredzēts, steidzāmies uz Lečesteru, kur mūs jau pacietīgi gaidīja latviešu studente Elīna. Viņa šeit jau 3 gadus studē mākslu. Elīna īrē mazu istabiņu nelielā mājā kopā ar citiem studentiem, kuri ir ieradušies Anglijā no Indijas. Elīna teica, ka pēc studijām noteikti atgriezīsies Latvijā, jo vārds “mājas” viņai saistās tikai un vienīgi ar Latviju. No Lečesteras mēs tālāk devāmiers uz Birmingemu, kur mūs gaidīja Herberts Dālderis – gandrīz 90 gadus vecs kungs, kurš Anglijā dzīvo jau kopš kara beigām. Par viņa dzīves stāstu varētu sarakstīt veselu grāmatu – kara gadi, iesaukts vācu armijā 15 gadu vecumā, pēc tam gūsts un smagie pēckara gadi. Tas viss šim sirmajam vīram ir devis tādu rūdījumu, ka viņš vēl šajā vecumā ir spirgts un dzīvespriecīgs. Viņš audzē puķes un tirgo vistu olas. Mēs jau pa gabalu varējām redzēt, kurā mājā dzīvo Herberts, jo tās apkārtne bija īpaši sakopta – logos balti un kārtīgi aizkari, apkārt kopts zālājs un ziedi. Herberta kungs mūs visus pacienāja ar pusdienām un ceļam vēl iedeva divas kūkas, jo diemžēl nebija vairāk laika kopā iedzert kafiju.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Nottingemu, kur mums bija īsa tikšanās ar kādu latviešu dāmu vārdā Sandra, kura neko labu par dzimteni pateikt nevarēja un, spriežot pēc visa, dzīvē piedzīvotās neveiksmes ir atstājušas iespaidu un mēs viņā saklausījām kritisku attieksmi gan pret Latvijā, gan Anglijā notiekošo. Latvijai 90. dzimšanas dienā viņa vēlēja atbrīvoties no muļķiem.
Tā nu mums šī diena sanāca diezgan saspringta. Kopā nobraucām gandrīz 500 kilometrus un vakarā Dieviņš atkal bija par mums parūpējies, jo mums kārtējo reizi paveicās un izdevās sarunāt lieliskas naktsmājas kādā Anglijas lauku viesnīciņā pa ceļam uz Jorku. Piektdienās un sestdienās dabūt vietas 8 cilvēkiem šādās viesnīcās ir ļoti grūti, jo tajās notiek kāzas un citi pasākumi. Tagad ejam gulēt, turpinājums sekos.
