Kā jau iepriekš rakstījām, kopš izbraukšanas no Ventspils mēs uz prāmja pavadījām 27 stundas līdz brīdim, kad 30. aprīlī plkst. 7:00 no rīta atkuģojām līdz Rostokai, kas ir viena no Vācijas ostām un ir arī Rīgas sadraudzības pilsēta. Kuģojot ar prāmi, iepazināmies ar interesantiem tautiešiem – Latvijā un arī ārvalstīs labi zināmajiem autosportistiem brāļiem Traubergiem, tālbraucēju šoferi no Liepājas Vilmāru, stjuartēm no Ventspils. Izrādās, ka brāļi Traubergi jau vairākus gadus nodrošina Krievijas autokrosa komandas tehnisko apkalpošanu. Reti kurš zina, ka netālu no Valmieras tiek tehniski sagatavotas starptautiskas klases sacīkšu automašīnas. Taču tas jau ir cits stāsts.
Tagad par mūsu piedzīvojumiem.
30. maijā mērojām ceļu no Rostokas līdz Briselei, iebraucot pa ceļam Amsterdamā. Kopējais attālums, ko paveicām ir 900 km. Mums bija svarīgi līdz 1. maija 9.00 no rīta nokļūt Briselē, kur mums pievienojās Sandra, Ingrīda, Elīna un Lauris.
Bet nu par visu pēc kārtas. Tā kā pamatā ceļojām pa automaģistrālēm, lielāko daļu ceļa braucām ātri (130 -150km stundā). Satiksme bija ļoti intensīva un tas, protams, radīja papildus spriedzi. Vācijā uz automaģistrālēm nav ātruma ierobežojuma un katrs brauc tik ātri, cik grib. Holandē un Beļģijā maksimāli atļautais ātrums ir 120km stundā, bet realitātē visi brauc ar 140km/h.
Kad pēc 600 km nokļuvām Amsterdamā, konstatējām, ka viss pilsētas centrs ir slēgts, jo Holandē tika svinēta karalienes dzimšanas diena. Jāsaka, ka šāda mēroga masveida apreibināšanos ar narkotikām un alkoholu mēs nekur nebijām redzējuši. Tie, kas bija skaidrā prātā, diemžēl bija absolūtā mazākumā. Pilsētā valdīja apdullinošs troksnis, gaisā virmoja marihuānas dūmu smarža un uz ielām valdīja liela netīrība. Tās sajūtas, kas virmoja gaisā, asociējās ar tādu kā pseido eiforiju, aiz kuras, mūsuprāt, slēpās dziļas skumjas, izmisums un iekšējs tukšums. No vienas puses cilvēki tiecas pēc baudas un laimes, bet tas ceļš, kuru viņi ir izvēlējušies šo sajūtu, ved uz nekurieni.
Amsterdamā satikām 3 latviešu studentus, kuri tur studē sabiedriskās attiecības un politikas zinātni. Mūs iepriecināja fakts, ka jaunieši samērā skaidri zina, ko viņi šajā dzīves posmā grib, un ar lielu uzcītību cenšas to sasniegt.
Kad 30.aprīlī plkst. 23:00 ieradāmies Briselē, tur mūs sagaidīja Latvijas militārais pārstāvis Eiropas Savienībā – pulkvežleitnants Aivars Caune, kurš mums laipni piedāvāja naktsmājas un bija parūpējies arī par lieliskām vakariņām. Tā, sēžot pie alus kausa un pārrunājot jaunākos notikumus Latvijā, pienāca plkst. 01:30 naktī, kad nu mēs visi noguruši, bet laimīgi likāmies gulēt.
1. maijs sākās ar to, ka īsi pēc plkst. 9:00 pie mums ieradās pārējie mūsu komandas biedri (pārsvarā gan biedrenes). Pēc īsas pastaigas pa Briseles vēsturisko centru mēs devāmies ceļā. Šodien mēs nobraucām tikai 200 kilometrus, jo braucām pa mazajiem celiem, kur maksimāli atļautais ātrums ir 70km stundā un daudz laika pavadījām apmeklējot divas skaistākās Beļģijas pilsētas Ģenti un Briģi. Tās iedvesmo ar savu viduslaiku arhitektūru, sakārtoto vidi un dažādām tradīcijām. Briģē mums laimējās vērot kādu vēsturisku ceremoniju, kas tur jau gadsimtiem ilgi notiek katra maija mēneša pirmajā ceturtdienā. Pilsētas ielās notiek gājiens, kurā tiek attēlotas Bībelē aprakstītās epizodes no Jēzus dzīves, kā arī Jēzus pēdējais krusta ceļš. Šajā pasākumā piedalās simtiem cilvēku, kuri ir tērpušies atbilstoši Bībelē minēto notikumu laikam. Mēs redzējām gan Jēzus, gan Poncija Pilāta tēlus, gan romiešu kareivjus, gan farizējus, gan ainu no Svētā vakarēdiena, gan Jēzus ceļu uz Golgātu. Briģes viduslaiku ielās tas izskatījās ļoti iespaidīgi. Vērojot šo procesiju, atmiņā uzausa vakardienas ellei līdzīgā atmosfēra, kas valdīja Amsterdamā, un prātā nāca Bībelē teiktais: “katram savs”.
Sakarā ar to, ka 1.maijs Beļģijā tāpāt kā lielākajā daļā Eiropas valstu ir brīvdiena, mēs jau laikus sākām meklēt naktsmājas, jo, kā mūs pabrīdināja, cilvēki labprāt izmanto šīs brīvdienas, lai dotos ārpus savām mājām, un 8 cilvēkiem atrast vietu kādā viesnīcā vai motelī varētu būt problemātiski. Tā tas arī bija. Pie jūras viesnīcās brīvu vietu nebija vispār, bet mums paveicās un izdevās sarunāt naktsmājas kādā brīnišķīgā lauku viesnīciņā 50 kilometrus no Francijas robežas. Pilsētiņas nosaukums ir Torhouta un, tā lepojas ar savām daudzajām Beļģu alus šķirnēm. Šodien laicīgi ejam gulēt, jo rīt dodamies tālāk uz Franciju – Kalē ostu, no kurienes mēģināsim šķērsot Lamanša jūras šaurumu un nokļūt Lielbritānijā. Piedzīvojumi turpinās.
