Ir 29. aprīļa dienas vidus un mēs projekta "Ceļš uz mājām" komanda - Juris, Jānis, Artūrs un Guntars sēžam uz prāmja Ventspils - Rostoka augšējā klāja un ķeram pavasarīgās saules starus. Prāmis Rostokā iepeld tikai 30. aprīlī plkst .7.00 no rīta un jāsaka, ka uz šī prāmja īpaši darīt nav ko. Bet šoreiz varbūt tas arī ir labi, jo pēc pēdējo dienu skriešanas vienkāršu relaksēšanos un nekā nedarīšanu uztveram kā baudu.

   Vakar neiztikām arī bez piedzīvojumiem. Viens no mūsu komandas (nesaukšu vārdā kurš) bija nolēmis pārliecināties vai Šengenas līgums patiešām darbojas. Lieta tāda, ka lielajā steigā Rīgā bija atstāta pase. Šis fakts tika konstatēts Ventspilī, kad līdz uzbraukšanai uz prāmja bija atlikušas dažas stundas. Turklāt pase nebija vienkārsī aizmirsta mājās, bet gan atstāta portfelī, kas atradās aizslēgtā mašīnā. Bet nepagāja ne divas stundas, kad pase jau bija atgādāta uz Ventspili. Jautājums  - KĀ? Šādās situācijās mēs patiešām spējam novērtēt mūsdienu sakaru iespējas un draugu nozīmi mūsu dzīvē. Tika iesaistīti daudzi cilvēki - viens atmūķēja mašīnu, vēl viens aizveda pasi līdz Mellužiem, un tad draugs vārdā Armands (tautā pazīstams ar segvārdu Igaunis) atliekot visas savas darīšanas un izprotot situāciju to Šumahera cienīgā ātruma atveda uz Ventspili. Pilsētā ar rītdienu mūs pavadīt bija atbraucis a/s "Ventspils nafta" top menedžeris, bet priekš mums vienkārši draugs Normumds (Staņa), kurš parūpējās par vakariņām un bija kopā ar mums līdz par uzbraukšanai uz prāmja.

    Jēdziena Mājas tā plašākā nozīmē neatņemama sastāvdaļa ir Draugi, kuru nozīmi mēs pa īstam spējam novērtēt tikai tad, kad paši esam nonākuši grūtībās. Tā ka, jāsaka, paldies Dievam, ka Viņš mums vakar deva iespēju kārtējo reizi sajust, kas ir patiesās vērtības mūsu dzīvē. Draugi noteikti ir viena no tām. PALDIES viņiem visiem par to, ka viņi ir.

Turpinājums sekos.